
Šis monologs ilga visu laiku, kamēr nepazīstamais jāja lejup pa Ekseterstrītu, un beidzās tikai tad, kad zirga pakavi atkal klaudzēja pa laukuma bruģi.
Tā nu tie, kuri bija saderējuši, ka svešais atgriezīsies, uzvarēja derībās, un tāpēc, kad viņš atkal jāja gar viesnīcu, tie viņam laipni uzsmaidīja, turpretim zaudētāji tikai nīgri paraustīja plecus.
Beidzot pilsētiņas torņa pulkstenis nosita desmit. Apturējis zirgu, svešinieks skaitīja sitienus un pārliecinājās, ka pilsētas stundenis rāda tieši tikpat, cik pulkstenis, ko viņš izvilka no kabatas.
Vel tikai septiņas minūtes, un tikšanās laiks !)us pienācis, tad — jau pagājis.
Sets Stenforts devās atpakaļ uz Ekseterstrītas sakumu. Acīmredzot ne viņa zirgs, ne viņš pats nespēja palikt mierā.
Tobrīd uz šis ielas bija diezgan daudz ļaužu. Gar tiem, kas kāpa augšup, Sets Stenforts nelikās ne zinis. Visa viņa uzmanība bija pievērsta gājējiem, jātniekiem un pajūgiem, kas devās lejup uz laukuma pusi, un viņa skatiens tos notvēra, tiklīdz tie parādījās nogāzes galā. Ekseterstrīta bija tik gara, ka gājējs pa to soļotu minūtes desmit, toties ātri braucošam pajūgam vai auļojošam zirgam pietiktu ar trim četrām minūtēm.
Bet gar gājējiem mūsu jātniekam nebija daļas. Viņš tos pat neredzēja. Ja viņam paietu garām pats labākais draugs, arī tad viņš to nepamanītu. Gaidāmā persona varēja ierasties tikai jāšus vai pajūgā.
