izskatīgs, ar kupliem, kastaņbrūniem matiem un skaistām melnām acīm, ar nevainojamu uzvedību, asprātīgs bez ļaunprātības, pakalpīgs bez uzmācības, pie­tiekami veikls dažādos sporta veidos, ar ko aiz­raujas amerikāņu gentry*, tad kādēļ gan lai viņš, nemīlētu apburošo Dženiju Hjudelsoni, ārsta Ilju- delsona un viņa sievas, dzimušas Floras Kleridžas, meitu? …

Bet vēl par agru pievērst lasītāja uzmanību šai[1]jaunkundzei. būs labāk, ja viņa uznāks uz skatu­ves savas ģimenes lokā, un šis brīdis vēl nav klāt.

Starp citu, tas arī nav vairs aiz kalniem. Šai sla-.la, ka - prasa ārkārtīgu precizitāti, katrā ziņā jaliu a-. pie stingras metodes.

I'ai I lansisu Gordonu jāpiemetina, ka viņš dzī- \ 11ļ,i I lli/abctstrītas mājā un droši vien domāja li» pamest pirms kāzām ar mis Dženiju… Bet vēl­reiz atstāsim mis Dženiju Hjudelsoni mierā un līkai piebildīsim, ka kalpone Mica bija sava saim­nieka māsas dēla uzticības persona un ka viņa mīlēja to kā dēlu vai, pareizāk sakot, kā mazdēlu, ļo vecmāmiņām parasti pieder visi mātes mai­guma rekordi.

Mica, paraugkalpone, kādas šodien vairs nav sastopamas, bija cēlusies no izmirušas sugas, kas sevi apvieno reizē suni un kaķi; suni tāpēc, ka tas pieķeras saviem saimniekiem, kaķi tāpēc, ka tas pieķeras inajai. Viegli iedomāties, ka Mica ar mis­teru Dinu Forsaitu runāja bez aplinkiem. Ja saim­niekam nebija taisnība, viņa pateica to acīs, tur­klāt tik ekstravagantā valodā, ka, pārtulkojot to franciski, sulīgos izteicienus būs iespējams atkār­tot tikai aptuveni. Ja viņš nevēlējās piekāpties, tad atlika darīt tikai vienu — pamest kaujaslauku, do­ties uz darbistabu un tur ieslēgties, divreiz apgrie­žot atslēgu.