Starp citu, misteram Dinām Forsaitam bija skaidrs, ka viņš tur nebūs viens. Gandrīz vienmēr tur varēja sastapt vēl kādu personu, kas meklēja patvērumu no Micas pārmetumiem un rājieniem.

Šo otru sauca par Omikronu. Neparastajā vārdā viņš bija iedēvēts sīkā auguma dēļ; droši vien viņš būtu iesaukts par Omegu, ja vien nebijis tik mazs. Jau piecpadsmit gadu vecumā izaudzis četras pē­das un sešas collas garš, viņš tālāk vairs nebija stiepies. īstajā vārdā Toms Vaifs, viņš šajā ve­cumā bija iestājies mistera Dina Forsaita dienestā,

kad vēl valdīja pašreizējā saimnieka tēvs, un ta­gad viņam bija pāri par piecdesmit; no tā varēja secināt, ka viņš jau trīsdesmit piecus gadus kalpo Frānsisa Gordona tēvocim.

Ir svarīgi zināt, kādi tad bija viņa uzdevumi. Proti: viņš palīdzēja misteram Dinām Forsaitam darbā, aizraudamies ar darbu vismaz tikpat de­dzīgi kā saimnieks pats.

Bet vai tad misters Dins Forsaits strādāja?

Jā, kā amatieris. Un turpmāk kļūs skaidrs, ar kādu aizrautību un dedzību.

Ar ko tad misters Dins Forsaits īsti nodarbojās? Ar medicīnu, tieslietām, literatūru, mākslu vai komerciāliem darījumiem kā daudzi brīvās Ame­rikas pilsoņi?