Viņš laikam gan nekad nesvārstījās starp vēlēšanos un bailēm, kā to mēdz darīt nenoteikta rakstura cilvēki Un, bei­dzot, uzmanīgs vērotājs būtu pamanījis, ka aiz arējas vienaldzības viņš velti pūlas slēpt savu nepacietību.

Kāpēc šis jātnieks ieradies te, pilsētā, kur neviens viņu nepazīst, kur neviens viņu nekad nav redzē­jis? Vai viņš iegriezies šeit tikai pa ceļam vai arī nodomājis palikt kādu laiku? Otrajā gadījumā, ja viņš gribētu atrast viesnīcu, kur apmesties, grūtī­bas sagādātu vienīgi izvēle. Šai ziņā Vostonu var minēt par paraugu. Nekur citur Savienotajās Val­stīs vai ārzemēs ceļotāju negaidītu labāka uzņem­šana, labāka apkalpošana, labāki ēdieni un tik lie­las ērtības par tik mērenām cenām. Patiesi jāno­žēlo, ka uz ģeogrāfijas kartēm nav precīzi atzīmēta pi 1 sēta, kur rodamas tādas priekšrocības.

Nē, svešinieks acīmredzot nebija nodomājis uz­turēties Vostonā, un viesnīcnieku aicinošie smaidi viņu, bez šaubām, neietekmētu ne mazākajā mērā. Domās iegrimis, vienaldzīgs pret visu apkārtni, viņš jāja pa ielu, kas ieskauj Konstitūcijas lau­kumu, kura plašā teritorija aizņem pašu pilsētas centru, un viņam nenāca ne prātā, ka izraisījis vispārēju ziņkāri.

Un tomēr dievs vien zina, kāda ziņkāre bija vi­sos pamodusies! Kopš jātnieka parādīšanās vies­nīcu saimnieki un kalpotāji stāvēja durvīs un ap­mainījās šādām vai tamlīdzīgām piezīmēm: