Saja istabā viņi pavadīja lielāko dienas un nakts daļu, tiesa gan, strādādami pārmaiņus. Viņi skatijas, vēroja, planēja starpzvaigžņu telpā nemitīga cerība, ka atklās kaut ko tādu, kas saistīsies ai Dina Forsaita vārdu. Kad debesis bija skaidras, ar visu varēja puslīdz samierināties, bet ne jau vienmēr tas tā ir virs trīsdesmit septītās paralēlēs, kas šķērso Virdžīnijas štatu. Mākoņi, spalvu mākoņi, lietus mākoņi, gubu mākoņi — cik lik velies, un katrā ziņā vairāk, nekā vēlējās saimnieks un kalps. Tāpēc arī vienmēr bija dzirdamas nebeidzamas žēlabas un draudi, kas tika raidīti pret debesu velvi, kurā kārstījās miglainās skrandas.
Un tieši šajās pēdējās marta dienās mistera Dina Forsaita pacietība tika pārbaudīta vairāk nekā jebkad. Jau vairākas dienas debesis, kā par spīti, bija neskaidras, un astronoms krita izmisumā.
21. marta rītā joprojām pūta spēcīgs rietumu vējš, gandrīz virs pašas zemes veldams necaurredzamu mākoņu vālu.
— Cik žēl! — misters Dins Forsaits nopūtās jau desmito reizi pēc kārtējā neauglīgā mēģinā-
juma pieveikt biezo miglu. — Es jaušu, ka mums paiet secen sensacionāls atklājums!
— Ļoti ticams, — Omikrons atbildēja. — Tas pat ir gauži iespējams, jo pirms dažām dienām, kad debesis uz bridi noskaidrojās, man šķita, ka es saskatu …