— Bet es, es redzēju, Omikron!
— Tātad abi, un abi vienā laikā!
— Omikron! — misters Dins Forsaits protestēja.
— Nu jā, jūs pirmais, protams, — Omikrons samierinājās, zīmīgi pašūpodams galvu. — Bet, kad es to pamanīju, man nepārprotami likās, ka tam jābūt… ka tas bija …
— Es turpretim apgalvoju, — misters Dins Forsaits pavēstīja, — ka tas bija meteors, kas pārvietojās no ziemeļiem uz dienvidiem…
— Jā, mister Din, stateniski saules virzienam.
— Tāds bija šķietamais virziens, Omikron.
Šķietamais, protams.
Un tas notika šā mēneša sešpadsmitajā datumā.
— Sešpadsmitajā.
— Pulksten septiņos trīsdesmit septiņās minūtes divdesmit sekundēs.
— Divdesmit sekundēs, — Omikrons atkārtoja, — kā es to konstatēju pēc mūsu pulksteņa.
— Un kopš tās reizes viņš vairs nav parādījies! — misters Dins Forsaits iesaucās, ar roku draudēdams debesīm.
- Ka gan tas būtu iespējams? Mākoņi! Mākoņi… Mākoņi! Kopš piecām dienām pat ne zi- lumiņa mutautiņa lielumā.
— It kā tīšām, — Dins Forsaits iesaucās, piecirzdams kāju, — un man nudien šķiet, ka kaut kas tamlīdzīgs var atgadīties vienīgi man.
— Mums abiem, — Omikrons pārlaboja, jo uz- skatīja, ka dara pusi saimnieka darba.