Taisnību sakot, visi apgabala iedzīvotāji varēja žēloties, ka debesis sedz tik biezi mākoņi. Visus taču -interesē, vai saule spīd vai nespīd.
Un tomēr, lai arī visiem būtu tiesības sašust, neviens cits nejāva vaļu neprātīgām dusmām, tikai misters Dins Forsaits, kad redzēja pilsēti ietītu tik biezā miglā, ka tai cauri nespēja izlauzi ties pat spēcīgākie teleskopi un visvairāk pilnī- gotie tālskati. Turklāt šāda migla nav reta para< dība Vostonā, lai gan pilsētu apskalo Potomakas dzidrie, nevis Temzas duļķainie ūdeņi.
Lai būtu kā būdams, ko gan sešpadsmitā marta skaidrajās debesīs bija redzējuši vai domājās ieraudzījuši saimnieks un kalps? Ne vairāk un ne mazāk kā lodveida bolīdu, kas ar lielu ātrumu pārvietojās no ziemeļiem uz dienvidiem, izstaroi dams tik spožu gaismu, ka tā pat pārspēja izkliedēto saules gaismu. Tā kā bolīds atradās nc Zemes daudzu kilometru attālumā, to, par spīti lielajam atrumam, būtu bijis iespējams novēro krietni ilgi, ja vien netraucējusi nelaikā uznākusi migla.
Kopš šīs dienas augtin auga nožēla, ko izraisīja piedzīvotā neveiksme. Vai bolīds vēl parādīsies pie Vostonas apvāršņa? Vai būs iespējams aprēķināt tā koordinātes, noteikt masu, svaru, dabu? Varbūt kāds laimīgāks astronoms to pamanīs kādā citā debesu joslā? Vai Dins Forsaits, kurš tikai īsu brīdi to bija redzējis savā teleskopā, varēs nosaukt atklājumu savā vārdā? Vai beigu beigās viss gods nepienāksies kādam no Vecās vai Jaunās Pasaules zinātniekiem, kas visu mūžu nakti un dienu pētī Visumu?