— Laupītāji! — Dins Forsaits protestēja. —\
Di'Ih'mi pirāti! Visu divdesmit pirmā marta rīta it litiiii ne Dins Forsaits, ne Omikrons, neraugo- Iirs 11/ .likto laiku, nebija atgājusi no loga zie- a11«• 111 pusē. Un, stundām ritot, viņu dusmas auga mīļumā. Pašreiz viņi vairs nesarunājās. Dins Forsaits nemitīgi vēroja plašo apvārsni, ko šajā pliso aizsedza robotie Serboras pakalni, virs ku- i lem paasa brīze dzenāja pelēkus mākoņus. Omikrons bija paslējies pirkstgalos, lai redzētu tālāk, nekā ļāva sīkais augums. Pirmais bija sakrustojis rokas un sažņaugtās dūres piespiedis pie krūtīm. Otrs saliektiem pirkstiem bungoja pa loga rāmi. Gar logu, īsi iekliegdamies, aši aizspurdza daži putni, kā izsmiedami abas divkājainās būtnes, kas nespēja atrauties no zemes… Ai, ja viņi bulu putni, viņi dažos vēzienos iznirtu cauri miglas slāņiem un varbūt apžilbinošajā saules gaismā ieraudzītu asteroīdu, kas turpina savu skrējienu!
Sajā brīdī atskanēja klauvējiens pie durvīm.
Domās nogrimuši, Dins Forsaits un Omikrons to nedzirdēja.
Durvis atvērās, un .uz sliekšņa parādījās Frān- siss Gordons.
Dins Forsaits un Omikrons pat neatskatījās.
Māsas dēls piegāja tēvocim klāt un viegli pieskārās tā rokai.
AAisters Dins Forsaits uzmeta māsas dēlam tik tālīnu skatienu, it kā tas nāktu no Sīriusa vai, vienkāršāk izsakoties, no Mēness.