— Kas ir? — viņš iejautājās.
— Tēvoci, jūs gaida brokastis.
— Vai tiešām? — Dins Forsaits izlikās pārsteigts. — Brokastis gaida? Nu ko, arī mēs šeit gaidām.
— Jūs gaidāt? Ko?
— Sauli, — Omikrons pavēstīja, un saimnieks ar žestu apliecināja, ka kalps nav kļūdījies.
— Bet, tēvoci, man šķiet, ka saule brokastīs nav aicināta un tāpēc var sēsties pie galda arī bez viņas.
Ko lai atbild? Ja starojošā zvaigzne nolēmusi nerādīties visu dienu, vai misters Dins Forsaits iespītēsies un badosies līdz vakaram?
Galu galā iespējams arī tā, jo astronoms neizrādīja ne mazāko vēlēšanos klausīt māsas dēla aicinājumam.
— Tēvoci, — pēdējais palika pie sava, — es jūs brīdinu, Mica kļūst nepacietīga.
Misters Dins Forsaits tūlīt atgriezās tiešamībā. Krietnās Micas nepacietību viņš pazina labi. Tā kā viņa bija sūtījusi speciālu pilnvaroto, stāvoklis kļuva nopietns; aicinājumam vajadzēja paklausīt nekavējoties.
— Cik tad īsti ir pulkstenis? — viņš jautāja.
— Vienpadsmit un četrdesmit sešas minūtes, — Frānsiss Gordons atbildēja.
Tik tiešām, tādu laiku rādīja sienas pulkstenis, un parasti tēvocis un māsas dēls sēdās pie galda tieši vienpadsmitos.
— Vienpadsmit un četrdesmit sešas minūtes! — iesaucās misters Dins Forsaits, tēlodams dziļu neapmierinātību, lai slēptu raizes. — Es netieku gudrs, kā Mica var būt tik neprecīza!