Viņš tik tiešām, nenokāpdams no zirga, bija vairākkārt apstājies pie mistera Džona Prota mājas. Viņš skatījās uz durvīm, ieskatījās logos, tad palika nekustīgs, it kā gaidītu, vai kāds neparādīsies uz sliekšņa, līdz zirgs sāka nepacietīgi dīžāties un viņš bija spiests doties tālāk.

Kad viņš nākamreiz atkal tur apstājās, durvis plaši atvērās un uz mazā lieveņa parādījās kāds vīrs.

Viņu ieraudzījis, svešais tūlīt noņēma cepuri un sacīja:

—   Misters Džons Prots, ja nemaldos?

—   Jā, tas es esmu, — tiesnesis atbildēja.

Man ir jums kāds vienkāršs jautājums, uz kuru jūs varat atbildēt ar jā vai nē.

Jautājiet, kungs.

—  Vai varbūt šorīt kāds te jau ir bijis un pra­sījis pēc mistera Seta Stenforta?

—   Nē, cik man zināms.

—   Pateicos.

To pasacījis un vēlreiz pacēlis cepuri, jātnieks palaida zirgu sīkos rikšos augšup pa Ekseterstrītu.

Tagad — par to visi bija vienis prātis — vairs nevarēja būt šaubu, ka nepazīstamajam ir darīša­nas pie mistera Džona Prota. Pēc veida, kādā tika izteikts jautājums, kļuva skaidrs, ka viņš pats ir Sets Stenforts un pirmais ieradies uz norunātu satikšanos. Bet radās cits, tikpat uztraucošs jau­tājums: vai minētās satikšanās stunda nav pagā­jusi un nepazīstamais jātnieks neatstās pilsētu, lai tajā vairs neatgrieztos?