Tā kā tas notika Amerikā, — un pasaulē nav otras zemes, kuras iedzīvotāji būtu tik traki uz derībām kā amerikāņi, — tad lasītājam nebūs grūti ticēt, ka tūlīt tika noslēgtas derības par to, vai svešinieks atstājis pilsētu pavisam vai vēl atgriezīsies. Viesnīcu darbinieki un ziņkārīgie garāmgājēji, kas bija apstājušies turpat laukumā, saderēja vai nu uz pusdolāru, vai pat tikai uz pieciem sešiem centiem, ne vairāk; taču arī tā bija nauda, kuru katrā gadījumā samaksās zaudētāji un iebāzīs savā kabatā uzvarētāji, kā vieni, tā otri būdami cienījami cilvēki un godavīri.
Turpretī tiesnesis Džons Prots tikai ar skatienu pavadīja jātnieku, kas aizjāja kalnup uz Vilkok- sas priekšpilsētas pusi. Džons Prots bija filozofs, gudrs tiesnesis ar ne mazāk kā piecdesmit gadiem dzīves gudrības un filozofijas, lai gan viņa paša vecums nepārsniedza piecdesmit: tas nozīmē, ka,
nākdams pasaulē, viņš jau bija filozofs un gudrais. Turklāt viņš bija palicis neprecējies, — arī neapstrīdams gudrības pierādījums, un viņa dzīvi nekad nebija satraukušas nekādās rūpes. Jāatzīst, ka tas stipri vien veicina filozofisku domāšanu. Dzimis vostonietis, viņš pat agra jaunībā tikpat kā nemaz nebija atstājis Vostonas robežas, un visi viņa klienti, kas zinaja, ka viņam nepiemīt ne mazākā godkāre, viņu mīlēja un cienīja.
Tiesnesis allaž rīkojās pēc labākās sirdsapziņas.