Viņš vienmēr izturējās iecietīgi pret citu cil­vēku vājībām un dažkārt arī pret kļūdām. Nokār-, tot ierosinātās lietas, samierināt pretiniekus, kas ieradās viņa vienkāršajā tiesas zālē, nogludināt asumus, ieeļļot zobratiņus, izlīdzināt sadursmes, kādas gadās jebkurā sabiedriskā iekārtā, lai cik pilnīga tā būtu, — tā viņš saprata savu uzdevumu.

Džons Prots dzīvoja zināmā pārticībā. Ja viņš veica tiesneša pienākumus, tad tikai tāpēc, ka tas viņam patika, un viņš nebūt nedomāja kādreiz ieņemt augstāku amatu tieslietu sistēmā. Viņš tiecās pēc miera sev un citiem. Cilvēkus viņš uz­skatīja par saviem šās dzīves kaimiņiem, ar ku­riem jācenšas dzīvot saderīgi. Viņš cēlās agri un agri gāja gulēt. Ja viņš lasīja dažus iemīļotus Ve­cās un Jaunās Pasaules autorus, tad no avīzēm gan vienīgi godīgo pilsētas laikrakstu «Whaston News», kurā sludinājumi aizņēma vairāk vietas nekā politika. Katru dienu viņš devās stundu vai divas stundas ilgā pastaigā, kuras laikā diltin dila, viņu sveicinot, paceltās cepures, un arī viņš savukārt bija spiests ik pēc trim mēnešiem iegā­dāties jaunu galvassegu. Nerunājot par šīm pa­staigām un tām stundām, kas tika veltītas amata pienākumiem, visu pārējo laiku viņš pavadīja savā klusajā un ērtajā mājā un kopa dārzā puķes, kas