atalgoja viņa pūles, iepriecinot viņu ar košām krāsām un brīnum jauku smaržu.

Tagad, kad ar dažām līnijām uzzīmēts mistera Džona Prota raksturs un viņa portrets ielikts īstajā rāmī, lasītājs sapratīs, ka tiesnesi īpaši ne­nodarbināja svešinieka jautājums. Ja svešais ne­būtu uzrunājis mājas saimnieku, bet vērsies ar savu jautājumu pie viņa vecās kalpones Ketes, tad loti iespējams, ka Kete būtu vēlējusies uzzināt ko vairāk. Viņa būtu noprasījusi, kas ir šis Sets Stenforts un ko vajadzētu atbildēt, ja kāds pēc viņa vaicātu. Un, bez šaubām, cienījamā Kete gri­bētu zināt, vai nepazīstamais vēl atgriezīsies pie mistera Džona Prota un kad tas varētu būt — rīta pusē vai pēcpusdienā.

Pats misters Prots gan uzskatītu par nepieļau­jamu tādu ziņkāri un nekautrību, lai gan kalponei tas piedodams, jo viņa taču galu galā ir sieviete. Nē, misters Džons Prots pat nebija pamanījis, ka svešinieka parādīšanās, klātbūtne un aizjāšana izraisījusi ievērību dīkdieņos, kas slaistījās pa laukumu, un, aizvēris durvis, viņš atgriezās dārzā padzirdīt savas rozes, īrisus, ģerānijas un rezēdas.

Ziņkārīgie tomēr nesekoja viņa piemēram un palika savos novērošanas posteņos.

Pa to laiku nepazīstamais bija aizjājis līdz Ek- seterstrītas galam, no kurienes pārskatāma visa pilsētas rietumu puse. Sasniedzis Vilkoksas priekš­pilsētu, ko šī iela savieno ar Vostonas centru, viņš apturēja zirgu un, nenokāpdams no segliem, raudzī­jās apkārt.