No šīs vietas skatienam pavērās ap­kārtne apmēram jūdzi tālu un kādas trīs jūdzes bija pārredzams līkumotais ce]š, kas aizvijās līdz Stillas ciemam, kura zvanu torņi skaidri iezīmē­jās pret apvarsni viņpus Potomakas. Velti jāt­nieka skatiens pētīja cclu. Viņš acīmredzot neat­rada to, ko meklēja. Aiz nepacietības viņš strauji sakustējās, zirgs kļuva tramīgs, un to atkal vaja­dzēja savaldīt.

Tā pagāja desmit minūtes, tad jātnieks atkal iegriezās Ekseterstrītā un piekto reizi lēnām jāja uz laukuma pusi.

— Galu galā vēl jau nav nokavēts … — viņš, paskatījies pulkstenī, savā nodabā atkārtoja. — Norunāts bija desmitos un septiņās minūtēs, un patlaban ir tikai pusdesmit… Stiila, no kuras viņai jāierodas, ir tikpat tālu no Vostonas kā Braijala, no kurienes jāju es, un šo ceļa gabalu var nojāt nepilnās divdesmit minūtēs… Ceļš ir labs, laiks — jauks un neesmu dzirdējis, ka plūdi būtu aiznesuši tiltu… Tātad nekādu kavēkļu, nedz šķēršļu nav… Ja šai gadījumā viņa nokavē sa­tikšanos, tas nozīmē, ka dara to tīšām… Starp citu, precizitāte gan ir ierasties noteiktajā stundā, nevis par agru … īstenībā es esmu neprecīzs, jo atjāju tik daudz agrāk par viņu, ka tas nepiedien kārtīgam cilvēkam… Lai gan, pat ja nebūtu ne­kādu citu jūtu, pieklājība vien jau prasa, lai es pirmais ierastos uz satikšanos!