«Dievs zina, ko jūs runājat, Afanasij Ivanovič. Kā tas iespējams, ka māja varētu nodegt? Dievs to nepieļaus.»
«Nu, bet ja nodegtu?»
«Nu, tad mēs pārietu uz virtuvi. Jūs aizņemtu uz laiku to istabiņu, kuru aizņem atslēgu glabātāja.»
«Un ja arī virtuve nodegtu?»
«Vēl kas. Dievs lai pasarga no tāda posta, ka pēkšņi ir māja, ir virtuve nodegtu. Nu, tad uz pieliekamo, kamēr uzceltu jaunu māju.»
«Bet ja arī pieliekamais nodegtu?»
«Dievs zina, ko jūs runājat. Es pat klausīties jūs negribu!
Grēks tā runāt, un dievs soda par tādām valodām!» Bet Afanasijs Ivanovičs, apmierināts ar to, ka piejokojis Pulcheriju Ivanovnu, smaidīja, sēdēdams savā krēslā.
Bet visinteresantāki man likās vecīši tai laikā, kad viņiem bija viesi. Tad viss viņu mājā izskatījās citādāk. Sie krietnie ļaudis, var sacīt, dzīvoja viesiem. Visu, kas vien viņiem bija labāks, to visu nesa laukā. Viņi viens par otru centās jūs pacienāt ar visu, ko vien ražoja viņu saimniecība. Bet par visu vairāk man patika tas, ka visā viņu pakalpībā nebija nekādas liekulības. Sī viesmīlība un devīgums tik lēnīgi izpaudās viņu sejās, tā piedienējās viņiem, ka negribot bija jāpaklausa viņu lūgšanas. Tās bija viņu labsirdīgo, bezviltus, tīro, skaidro dvēseļu vienkāršības sekas. Sī viesmīlība nemaz nav tāda, ar kādu pacienā valsts palatas ierēdnis, kas iegājis sabiedrībā ar jūsu pūlēm, kas sauc jūs par labdari un kas rāpo pie jūsu kājām.