Viesi nekādā ziņā nevarēja atlaist tai pašā dienā; viņam bija noteikti jāpārnakšņo. «Kā var tādā vēlā laikā do­ties tik tālā ceļā?» vienmēr sacīja Pulcherija Ivanovna (viesis parasti dzīvoja trīs vai četras verstis no viņiem). «Protams,» teica Afanasijs Ivanovičs, «vai maz kas var notikt: uzkritīs laupītāji vai cits kāds ļauns cilvēks.» «Lai dievs pasarga no laupītājiem!» runāja Pulcherija Ivanovna. «Un kāpēc tas jā­stāsta vakarā? Laupītāji, ne laupītāji, bet laiks ir tumšs, nemaz neder braukšanai. Un arī jūsu kučieris… es pazīstu jūsu kučieri: viņš tāds vārgs un maziņš; viņu katra ķēve izpu­tinās; un bez tam viņš jau tagad, droši vien, piesūcies un guļ kaut kur.»

Un viesiem bija katrā ziņā jāpaliek; bet šis vakars zemajā, siltajā istabā; vēlīgais, siltais un iemidzinošais stāstījums, ga­raiņi, kas plūst no galdā pasniegtā ēdiena, kas arvien baro­joši un meistarīgi pagatavots, bija viņam kā balva. Es redzu kā šodien, kā Afanasijs Ivanovičs salīcis sēž krēslā ar savu pastāvīgo smaidu un klausās viesī ar uzmanību un pat ar baudu. Bieži sarunas novirzījās arī uz politiku. Viesis, kas arī visai reti izbrauca no savas sādžas, bieži ar nozīmīgu skatienu un noslēpumainu sejas izteiksmi secināja savus minējumus un stāstīja, ka francūzis slepeni vienojies ar angli uzlaist atkal Krievijai Bonapartu, vai arī vienkārši stāstīja par priekšā stāvošo karu, un tad Afanasijs Ivanovičs bieži sacīja, it kā neskatīdamies uz Pulcheriju Ivanovnu: