Stūra bodītē jeb, labāk sakot, logā sēdēja medus dzēriena pārdevējs blakus sar­kanam vara patvārim, viņa seja bija tikpat sarkana kā pat­vāris, tā ka no tālienes izlikās, it kā logā stāvētu divi patvāri, ja vienam patvārim nebūtu bijusi tik melna bārda kā piķis.

Kamēr atbraukušais kungs aplūkoja savu istabu, tika ienestas viņa lietas: vispirms jau labi novazāta baltas ādas soma, kas liecināja, ka tā nav pirmo reizi ceļā: somu ienesa kučieris Selifans, zems, kažociņā ģērbies vīrelis, un sulainis Petruška, puisis gadu trīsdesmit, ar mazliet dusmīgu seju, ļoti lielām lūpām un lielu degunu; mugurā viņam bija lieli, jau apvalkāti svārki, kas agrāk, kā redzams, bija kalpojuši kungam. Pēc somas tika ienesta neliela sarkankoka lādīte, izrotāta ar Karelijas bērza plāksnītēm, kurpnieka liestes un zilā papīrā ietīta cepta vista. Kad tas viss bija ienests, kučie­ris Selifans aizgāja uz stalli apkopt zirgus, bet sulainis Pet­ruška sāka ierīkoties mazajā priekšistabā, ļoti tumšā kam­barītī, kur jau bija paguvis ienest savu šineli un līdz ar to savu sevišķu smaku, kas piemita arī maisam ar dažādām sulaiņa lietām, ko pēc tam ienesa. Sajā kambarītī viņš pielika pie sienas šauru triskāju gultu, ielika tanī no viesnīcas saim­nieka izlūgtu kaut ko līdzīgu matracei, nomīcītu un plakanu kā bļina, un varbūt tikpat notaukotu kā bļina.