Kamēr kalpi rīkojās un pūlējās, kungs iegāja kopējā zālē. Kādas ir šīs kopējās zāles, to katrs ceļinieks it labi zina: tās pašas ar eļļas krāsu krāsotās sienas, augšā tabakas dūmiem nokvēpušas un apakšā ceļinieku un vēl vairāk vietējo tirgotāju muguru noberztas, jo tirgotāji še nāca pa tirgus dienām, pa seši septiņi barā, izdzert parastās pāris glāzes tējas; tie paši nokvēpušie griesti; tā pati nokūpējusī lustra ar daudzajiem stikla karuļiem, kas kustējās un skanēja katru reizi, kad viesnīcas sulainis skrēja pa izmītiem paklājiem, sparīgi šūpo­dams paplāti, uz kuras bija tikpat daudz tējas tasu kā putnu jūras krastā; tās pašas eļļas krāsas bildes visā sienas lielumā, ar vārdu, viss tas pats, kas visur; tikai ar to starpību, ka uz vienas bildes bija attēlota nimfa ar tik milzīgām krūtīm, kādas lasītājs laikam nekad gan nebūs redzējis. Tamlīdzīgus dabas untumus sastopam gan arī dažādās vēsturiskās bildēs, kas nezin kad, no kā un no kurienes ievestas pie mums Krievijā; dažreiz pat mūsu lielmaņi, mākslas mīļotāji, pirkuši tās Itālijā pēc savu vedēju kurjeru ieteikumiem. Kungs no­ņēma cepuri un attina varavīksnes krāsas vilnas kakla laka­tiņu, kādu precētiem ļaudīm pašrocīgi darina viņu laulātās draudzenes, pieklājīgi pamācīdamas, kā ievīstīties, bet ne­precētiem — patiesi nezinu pasacīt, dievs zina, kas viņiem par to gādā: es nekad tādus lakatiņus neesmu nēsājis.