Kakla lakatu attinis, kungs lika pasniegt sev pusdienu. Kamēr viņam pasniedza dažādus traktieros parastus ēdienus, kā: kāpostus ar gaļas pīrāgiem, kas bija vairāk nedēļu taupīti ceļiniekiem, smadzenes ar zirņiem, desiņas ar kāpostiem, treknas vistas cepeti, sālītus gurķus un mūžīgos saldos sviesta pīrāgus, ko vari katru brīdi dabūt; kamēr viss tas tika vai nu sasildīts, vai arī pasniegts viņam nesildīts, viņš lika viesnīcas sulainim stāstīt visādus niekus par to, kam agrāk piederējis traktieris un kam tas tagad pieder, vai daudz tas ienes un vai saimnieks ir liels blēdis, uz ko sulainis pēc ieraduma atbildēja: ak kungs, liels blēdis. Kā izglītotā Eiropā, tā arī izglītotā Krievijā ir daudz tādu godājamu vīru, kas nevar traktierī paēst, neparunājuši ar sulaini vai dažu reizi krietni nepiejokojuši to. Mūsu ceļinieks gan netaujāja par tukšiem niekiem vien; viņš ļoti smalki izprasīja, kas pil­sētā ir gubernators, kas palatas priekšsēdētājs, kas prokurors — ar vārdu, nelaida garām neviena ievērojama ierēdņa, bet vēl sīkāk, ja ne pat ar līdzdalību, apjautājās par visiem ievē­rojamākiem muižniekiem, cik katram pieder zemnieku dvē­seļu, cik tālu dzīvo no pilsētas, pat kāds katram raksturs un cik bieži brauc uz pilsētu; uzmanīgi iztaujāja par novada stāvokli: vai viņu guberņā nav bijušas kādas slimības, karstumguļas, ļauni drudži, bakas vai tamlīdzīgs, un par visu viņš gribēja zināt tik smalki, ka varēja vērot kaut ko vairāk par vienkāršu ziņkārību.