Kungs izturējās ļoti solidi un ar lielu troksni šņauca degunu. Nav zināms, kā viņš to darīja, bet viņa deguns skanēja kā taure. Ar šo, kā liekas, gluži nevainīgo īpašību viņš tomēr ieguva daudz cienības no viesnīcas sulaiņa, tā ka tas, šo skaņu izdzirdis, katru reizi sapurināja matus, nostāiās godbijīgāk un, pieliecis no augstienes savu galvu, jautāja: vai nav kaut kas vajadzīgs? Pēcpusdienas kungs iebaudīja tasi kaiijas un apsēdās uz uīvana, palicis aiz muguras spilvenu, ko krievu viesnīcās elastīgās vilnas vietā pilda ar kaut ko līdzīgu ķieģeļiem un ielas akmeņiem. Te viņš sāka žāvāties un lika sevi pavadīt uz ierā dīto numuru, kur atgūlies aizmiga uz pāris stnndām. Atpūties viņš, traktiera kalpotāja lūgts, uzrakstīja uz papīra gabaliņa savu činu, vārdu un uzvārdu, kas bija jāziņo, kur vajadzīgs, policijai. Pa trepēm kāpdams, kalpotājs uz papīriņa saburtoja sekojošo: kolēģiju padomnieks Pāvels Ivanovičs Čičikovs, muižnieks, ceļo savās darīšanās. Kamēr sulainis vēl vienmēr burtoja zīmīti, pats Pāvels Ivanovičs Čičikovs devās aplūkot pilsētu, ar kuru, kā likās, bija apmierināts, jo atrada, ka pilsēta nebūt nebija sliktāka par citām guberņu pilsētām: stipri dūrās acīs dzelteni krāsotie mūra nami, bet pelēkās koka mājas izlikās vienkāršākas.