Nami bija viena, divu, pusotra stāvu, vienmēr ar mezoninu, kas pēc guberņas architektu domām izskatījās ļoti skaisti. Vietām mājas likās pazūdam plašajā, laukam līdzīgajā ielā ar bezgalīgajiem koka žogiem; vietām tās bija sadzinušās čupā, un še manīja dzīvāku ļaužu kustību. Pagadījās lietus gandrīz noskalotas izkārtnes ar kliņģeriem un zābakiem, vietām ar uzzīmētām zilām biksēm, zem kurām stāvēja kaut kāds Aršavas drēbnieka vārds; citur bija cepuru veikals ar uzrakstu: ārzemnieks Vasilijs Fjodorovs; citur atkal bija uzzīmēts biljarda galds ar diviem spēlētājiem frakās, kādās pie mums teātros mēdz ģērbties viesi, kas beidzamā skatā parādās uz skatuves. Spēlētājiem bija grūšanai paceltas ķeijas, rokas atliektas drusku atpakaļ un greizas kājas pēc tikko kā gaisā izdarītā antrašā. Un zem visa tā bija parakstīts: «Un, lūk, iestāde.» Vietām taisni uz ielas stāvēja galdi ar riekstiem, ziepēm un piparkūkām, kas bija līdzīgas ziepēm: citur bija redzama ēdnīca ar uzzīmētu resnu zivi un tanī iedurtu dakšiņu. Bet visbiežāk varēja vērot nobrūnējušus divgalvainus valsts ērgļus, kuru vietu tagad jau aizstāj lokonisks uzraksts: dzērienu pārdotava. Bruģis viscaur bija slikts. Viņš ieskatījās arī pilsētas dārzā, kur auga tievi, vāji iesakņojušies kociņi, kas bija piestiprināti pie trīsstūrīgiem balstiem, ļoti glīti zaļā eļļas krāsā izkrāsotiem.