Lai gan šie kociņi nebija augstāki par niedrēm, tomēr, uguņošanu aprakstot, avīzēs bija par tiem teikts, ka, pateicoties pilsētas galvam, mūsu pilsētu rotā dārzs ar lieliem, kupliem kokiem, kuru ēnā dienas karstumā var baudīt vēsumu, un ka pie tam aizgrābjoši bijis redzēt, kā pilsētas iedzīvotāju sirdis drebējušas aiz pateicības pret pilsētas galvas kungu, ka no acīm plūdušas pateicības asaras. Sīki iztaujājis ielas sargu, kur atrodas baznīca, iestādes, gubernators un kā tos visīsākā ceļā sa­sniegt, viņš devās aplūkot upi, kas tecēja pa pilsētas vidu, ceļā viņš norāva pie staba piesistu afišu, lai, mājās pārnācis, to labāk izlasītu, uzmanīgi aplūkoja pa koka trotuāru ejošu diezgan glītu dāmu, kurai sekoja zēns militārā livrejā ar sainīti rokās, un, vēlreiz pār visu skatienu pārlaidis, it ka vēlēdamies vietu jo labi iegaumēt, devās mājās un, viesnī cas sulaiņa pieturēts, pa trepēm uzkāpa savā istabā. Tēju padzēris, viņš piesēdās pie galda, lika pasniegt sveci, izvilka no kabatas afišu, pielika to tuvāk pie sveces un, labo aci drusku piemiedzis, sāka lasīt. Bet afišā ievērojama daudz nebija: izrādīja Kocebu kunga drāmu, kurā Rolla lomu tēloja L. Popļevins, Koras — Zjablovas jaunkundze, pārējās per­sonas bija vēl