mazāk ievērojamas, tomēr viņš izlasīja it visu, apskatījās cenas parterī un uzzināja, ka afiša bija iespiesta guberņas valdes tipogrāfijā, pēc tam apgrieza to uz otru pusi — palūkot, vai tur arī kaut kā nav, bet, nekā neatradis, izslaucīja acis, kārtīgi salocīja un ielika savā lādītē, kur, pēc ieraduma, uzglabāja it visu, kas tik nāca priekšā. Diena, liekas, tika noslēgta ar porciju aukstas teļa gaļas, pudeli putojoša kvasa un ciešu miegu; gulēja viņš kā nosists, kā mēdz izteikties plašās krievu valsts dažās vietās.

Visa nākošā diena tika ziedota vizitēm; iebraucējs ap­ciemoja visus pilsētas augstākos ierēdņus. Apliecināja savu augstcienību gubernatoram, kurš tāpat kā Čičikovs nebija ne resns, ne arī tievs, ar Annu kaklā un, kā runāja, ar drīzām izredzēm uz zvaigzni; vispār viņš bija lāga vīrs un šad un tad pats izšuva uz tila. Pēc tam devās pie viceguber­natora, tad pie prokurora, pie palatas priekšsēdētāja, pie policij meistara, pie akcizes uzrauga, pie kroņa fabriku priekšnieka… žēl, ka grūti atminēties visus šīs pasaules varenos; bet pietiek teikt, ka atbraucējs viesos iešanā bija neparasti čakls: viņš ieradās apliecināt savu augstcienību pat slimnīcu pārvaldes inspektoram un pilsētas architektam. Un pēc tam viņš ve* Lgi sedeja puskarietē, pārdomādams, kas vēl apciemojams, bet pilsētā nebija vairāk neviena ierēdņa. Ar šiem varas vīriem sarunājoties, viņš mācēja katram veikli paglaimot.