Man uzmācās. Un galvā dažas domas

Tad ienāca. Tās šodien uzmetu.

Man tiktos dzirdēt tavu spriedumu.

Bet tev nav laika man.

Saljeri

Ak Mocart, Mocart,

Kad man nav bijis laika tev? Nu sēdies.

Es klausos.

(pie klavierem)

Iedomājies tagad … ko gan?

Nu, kaut vai mani — mazliet jaunāku

Un iemīlējušos — gan ne par daudz,

Ar skaistuli vai draugu, kaut ar tevi —

Es līksms … Bet pēkšņi: nāve parādās

Vai spēja tumsa, vai kaut kas tamlīdzīgs …

Nu, paklausies.

(Spēlē.)

Saljeri

Ar to pie manis nāci

Un spēji apstāties pie dzertuves,

Un aklā spēli klausīties? Ak dievs!

Tu, Mocart, neesi pats sevis cienīgs!

Mocarts

Nu ko, — vai labs?

Saljeri

Kāds dziļums brīnišķīgs!

Un kāda drosme, kāda saskanība!

Tu, Mocart, dievs un pats to neapzinies.

Es zinu, es.

Mocarts

Kā! Tiešām? Jā, varbūt. . .

Bet mana dievība ir izsalkusi.

Tad paklau: pusdienosim abi kopā

Mēs «Zelta Lauvas» krodziņā.

Mocarts

Lai notiek!

Es priecājos. Bet ļauj man aiziet mājās

Un sievai pateikt, lai tā negaida

Vairs mani pusdienās.

(Aiziet.)

Saljeri

Es tevi gaidu!

Nē! Ilgāk nespēju es pretoties

Vairs savam liktenim: es izraudzīts,

Lai viņu apturētu, — citādi būs beigas

Mums visiem — mākslas priesteriem un kalpiem,