Ne tikai man ar manu slavu sīko …

Kāds labums būs, ja Mocarts paliks dzīvs

Un jaunus augstumus vēl turpmāk aizsniegs?

Vai mākslu paceltu viņš tāpēc? Nē!

Tā atkal pagrims, kolīdz viņš būs zudis,

Viņš pēcnācēju sev mums neatstāj.

Kāds labums mums no viņa? It kā ķerubs

Viņš dažas paradīzes dziesmas atnesis,

Lai, raisot mūsu bezspārnotās alkas,

No pīšļu radījumiem aizlidotu!

Tad aizlido! Jo ātrāk, draugs, jo labāk.

Lūk — inde. Pēdējā Izoras velte.

To astoņpadsmit gadus līdz sev nesu —

Un bieži dzīve šķita kopš tās reizes

Man neciešama brūce. Bieži esmu

Ar ienaidnieku sēdējis pie galda,

Bet kārdinošam čukstam nepadevos

Es vēl nekad, kaut bailīgs neesmu,

Kaut apvainojumu es dziļi jūtu

Un dzīvi mīlu maz. Es vilcinājos,

Kā nāves alkas mani mocīja!

Bet kāpēc mirt? Es domāju, varbūt

Vēl dzīve atnesīs man pēkšņas veltes,

Varbūt pie manis atnāks svētlaime

Un radīšanas nakts, un iedvesma.

Varbūt jauns Haidns nāks un sacerēs

Ko lielu, lai to izbaudītu es …

Kad dzīroju ar ienīstamu viesi,

Es domāju: vēl ļaunāks ienaidnieks

Var atrasties, un apvainojums ļaunāks

No lepniem augstumiem var mani satriekt.

Tad nepazudīsi, Izoras velte!