Bet tas ir labi: žēl man būtu šķirties

No sava darba, lai gan tagad pabeigts

Ir Rekviēms. Un tomēr jūtu . . .

Saljeri

Ko?

Mocarts

Man kauns ir atzīties.

Saljeri

Bet ko tad, saki!

Ne dienu un ne nakti nedod miera

Man melnais cilvēks. Seko man viņš visur

Kā ēna. Lūk, un ari tagad šķiet,

Ka līdzās mums pie galda it kā trešais

Viņš sēž.

Saljeri

Tie nieki. Bērnišķīgas bailes!

Prom tukšās iedomas! Kā Bomaršē

Man mēdza teikt: «Vai zini, brāl Saljeri,

Kad melnas domas kādreiz tevi māc,

Tad liec, lai šampanietis glāzē puto,

Vai pārlasi, kā precas Figaro.»

Mocarts

Jā! Bomaršē tev taču bija draugs,

Tu uzrakstīji viņam «Tarara».

Tā jauka gan. Un tur ir motīvs kāds,

Ko vienmēr dziedu, kad es esmu laimīgs.

La … la … la … la. Vai taisnība, Saljeri,

Ka Bomaršē ir kādu noindējis?

Saljeri

Es neticu: viņš bija pārāk smieklīgs,

Lai veiktu tādu darbu.

Mocarts

Viņš ir ģēnijs —

Kā tu un es. Bet noziegums un ģēnijs

Ir divas lietas, kuras nesaderas.

Saljeri

Tu domā?

(Iemet indi Mocarta glāzē.)

Tagad dzer!

Mocarts

Es dzeru, draugs,