Bet kā lai brauc kamanās, ja iedzerts piramidons? Būs no feldšera jāpaņem izbraucamais ka­žoks, savā mētelī rīt varu pārsalt… Kas viņam atga­dījies … «Pavīdēs cerība …» — tā raksta romānos, nevis nopietnās dakteru vēstulēs!… Jāguļ, jāguļ… Vairs ne­domāt par to. Rīt viss kļūs skaidrs … Rīt.

Es pagriezu slēdzi, un manu istabu acumirklī aprija tumsa. Jāguļ… Dzīsliņa smeldz … Tomēr man nav tie­sību uz cilvēku dusmoties par muļķīgo vēstuli, vēl nezinot, kas īsti atgadījies. Cilvēks kaut kādā veidā cieš un tad nu raksta otram. Nu, kā nu māk, kā var… Un migrēnas un nemiera dēļ nav krietni viņu nopulgot kaut vai domās. Varbūt vēstule nemaz nav nepatiesa, nepavisam nav ro­mantiska. Es viņu, Serjožu Poļakovu, neesmu redzējis divus gadus, taču atceros lieliski. Viņš vienmēr bijis ļoti nosvērts cilvēks … Jā. Tātad gadījusies kāda nelaime … Un man deniņos dzīsliņa vairs tik ļoti nesmeldz…

Laikam tuvojas miegs. Kāds īsti ir miega mehānisms? … Esmu lasījis fizioloģijā… tomēr jautājums ir ne­skaidrs … Es nesaprotu, kas īsti ir miegs… kā aizmieg smadzeņu šūnas. Es to nesaprotu, slepeni atzīstos. Un ne­zin kāpēc man ir tāda pārliecība, ka arī pats fizioloģijas grāmatas autors nav pavisam cieši pārliecināts… Viena teorija tikpat laba kā citas… Lūk, pār cinkotu galdu pārliecies Serjožka Poļakovs zaļā frencī ar zeltītām po­gām, bet uz galda guļ līķis …