Uz blankas rakstītā vēstule gulēja uz naktsgaldiņa lampas gaismas lokā, un līdzās atradās uzbudinājuma pilnā bezmiega līdzgaitnieks — pelnutrauks, kurā smēķu gali slējās kā sari. Es grozījos uz sagumzītā palaga, un sirdī cēlās īgnums. Vēstule sāka mani kaitināt.
Patiesi: ja nav nekā akūta, bet, teiksim, sifiliss, kāpēc tad viņš pats nebrauc šurp? Kāpēc man putenī jātrencas pie viņa? Vai es viņam vienā vakarā izārstēšu luesu, vai? Vai arī barības vada vēzi? Bet ko te runāt par vēzi! Viņš ir divus gadus jaunāks par mani. Viņam ir divdesmit pieci gadi… «Smagi…» Sarkoma? Vēstule ir muļķīga, histēriska. Tāda, no kuras saņēmējam var sākties migrēna … Un te jau tā ir. Deniņos savelkas dzīsliņa … Tātad, no rīta mostoties, sāpe no tās kāps augšup uz galvvidu, pārņems pusi galvas, un pievakarē būs jārij piramidons ar kofeīnu.