Hm, jā … nu, tas jau sapnis …
— Po-ļa-ko-vu? Nevar būt! Vai Poļakovu?!
— Uzvārda gan nezinu.
— Tad nu tā … Tūliņ, tūliņ eju. Bet jūs skrieniet pie galvenā ārsta, modiniet viņu tūdaļ augšā. Sakiet, ka es viņu nekavējoties izsaucu uz slimnieku uzņemšanas telpu.
Kopēja aizsteidzās — un baltais plankums izzuda m> acīm.
Pēc dažiem mirkļiem uz lieveņa negants vējputenis, sauss un dzelstīgs, iecirtās man vaigos, piepūta mēteļa stērbeles, sastindzināja izbiedēto ķermeni.
Uzņemšanas telpas logos dega balta, nemierīga gaisma. Uz lieveņa es sniega mākonī saskrējos ar vecāko ārstu,, kurš steidzās turpat, kurp es.
— Jūsējais? Poļakovs? — ķirurgs ieklepodamies vaicāja.
— Neko nesaprotu. Laikam jau viņš, — es atbildēju, un mēs steigšus iegājām telpā.
No soliņa mums pretī piecēlās satuntuļojusies sieviete. Gar tumšbrūnā lakata malu manī raudzījās saraudātas, pazīstamas acis. Es pazinu Gorelovas vecmāti Marju Vlasjevnu, savu uzticamo palīdzi dzemdību gadījumos Gorelovas slimnīcā.
— Poļakovs? — es noprasīju.
— Jā, — Marja Vlasjevna atbildēja, — kādas šausmas, dakter, braucu un drebēju visu ceļu, ka tikai dzīvu novestu galā …
— Kad tad?
— Šorīt mazā gaismiņa, — Marja Vlasjevna murmināja, — atskrien sargs un saka… «daktera dzīvoklī šāva …».
Zem lampas, no kuras plūda nejauka, satraucoša gaisma, gulēja dakteris Poļakovs, un jau no paša pirmā acu uzmetiena viņa stingajām, itin kā pārakmeņotajām velteņu pēdu apakšām man sirds ierasti sažņaudzās.