Viņam noņēma cepuri •— un parādījās mikli, salipuši mati. Manas rokas, kopējas rokas, arī Marjas Vlasjevnas rokas sāka zibēt ap Poļakovu, un zem mēteļa kļuva redzama balta marle ar izplūdušiem, dzeltensarkaniem plankumiem. Viņa krūtis cilājās vāji. Es pataustīju pulsu un nodrebēju: pulss zem pirkstiem zuda — stiepās un trūka līdzīgi pavedienam ar biežiem un nestipriem mezgliņiem. Ķirurga roka jau sniedzās uz pleca pusi, saknieba pirkstos bālo pleca miesu, lai iešļircinātu kamparu. Tad ievainotais ar pūlēm pavēra muti, turklāt uz tās parādījās sārta asiņu josliņa, tik tikko pakustināja zilās lūpas un vienaldzīgā, vārā balsī noteica:
— Lai nu paliek kampars. Pie velna!.
— Nerunājiet, — ķirurgs viņam atbildēja un ievadīja dzelteno eļļu zem ādas.
— Jādomā, ka skarta sirds somiņa, — Marja Vlasjevna pačukstēja, stingri ieķērās galda malā un cieši ielūkojās ievainotā nolaistajos, aprises zaudējušajos plakstos (viņa acis bija aizvērtas). Iedobumos ap nāsīm arvien spilgtāk iezīmējās pelēki violetas ēnas, līdzīgas saulrieta ēnām, un tās aprasoja ar sīkām, dzīvsudraba pilieniņiem līdzīgām sviedru lāsītēm.
— Vai revolveris? — ķirurgs, vaigam noraustoties, ieprasījās.