— Brauniņš, — Marja Vlasjevna nomurmināja.
— E-ek, — ķirurgs spēji, it kā nikni un ar dusmām noteica un piepeši, atmetis ar roku, atgāja malā.
Es neizpratnē bailīgi pagriezos pret viņu. Aiz pleca pazibēja vēl kādas acis. Bija pienācis vēl viens ārsts.
Poļakovs piepeši greizi sašķobīja muti kā aizmidzis cilvēks, kad tas lūko aizdzīt uzmācīgu mušu, un tad viņa apakšžoklis sāka kustēties, it kā viņu smacētu kāds kamols un viņš pūlētos to norīt. Ak vai, tam, kurš redzējis nejaukos revolvera vai šautenes šāviena ievainojumus, šī kustība ir labi pazīstama! Marja Vlasjevna sāpīgi saviebās un nopūtās.
— Dakteri Bomgardu… — Poļakovs tikko dzirdami sacīja.
— Esmu te, — es nočukstēju, un mana balss maigi noskanēja pie pašām viņa lūpām.
— Klade jums … — Poļakovs izdvesa piesmakušā un vēl vārgākā balsī.
Tad viņš atvēra acis un pacēla tās pret skumīgajiem, krēslā gaistošajiem uzņemšanas istabas griestiem. Tumšie redzokļi lēnām pielija ar gaismu, kas likās plūstam no iekšienes, acu baltums kļuva šķietami caurspīdīgs, iezilgans. Acis apstājās augstumos, tad kļuva blāvas un zaudēja īslaicīgo skaistumu.
Dakteris Poļakovs bija miris/
Nakts. Drīz ausīs rīts. Lampa deg ļoti spoži, jo pilsē- • tiņa guļ un elektriskās strāvas ir daudz. Visur valda klusums, un Poļakova.līķis atrodas kapličā. Nakts.