No lasīšanas iekaisušo acu priekšā uz galda guļ atvērta aploksne un lapiņa. Tajā rakstīts:
Mīļo biedri!
Es Jūs negaidīšu. Vairs nevēlos ārstēties. Tas ir bezcerīgi. Ari mocīties es vairs ilgāk negribu. Esmu pietiekami izmēģinājis. Es brīdinu citus: sargieties no baltajiem kristāliem, kas šķīdināmi ūdeni attiecībā viens pret divdesmit pieci. Es tiem pārlieku uzticējos, un tie mani pazudināja. Savu dienasgrāmatu dāvinu Jums. Vienmēr esmu Jūs uzskatījis par zinātkāru cilvēku un cilvēcisku dokumentu cienītāju. Ja interesē, izlasiet manas slimības vēsturi.
Palieciet sveiks, Jūsu S. P o ļ a k o v s.
Piezīme ar prāviem burtiem:
Manā nāvē lūdzu nevienu nevainot.
Ārsts Sergejs Poļakovs.
1918. gada 13v februārī.
Līdzās pašnāvnieka vēstulei gulēja parasta klade melnas vaskadrānas vākos. Līdz vidum lapas izplēstas. Atlikušajā klades daļā bija īsas piezīmes, sākumā rakstītas ar zīmuli vai tinti sīkā, skaidrā rokrakstā, bet klades beigās ar ķīmisko zīmuli vai resnu sarkanu zīmuli nevērīgā, lēkājošā rokrakstā un ar daudziem saīsinātiem vārdiem.
… un esmu ļoti priecīgs. Lai paldies dievam: jo nomaļāka vieta, jo labāk. Nespēju redzēt cilvēkus, bet te es neviena neredzēšu, vienīgi slimos un zemniekus. Bet tie jau nekādi neaizskars manu rētu? Un pārējie arī ir satu- pināti pa zemstu iecirkņiem tikpat sliktās vietās kā es.