Visu manu izlaidumu, kas nebija pakļauts iesaukšanai karā (1916. gada izlaiduma 2. kategorijas zemessardzes karavīri), izvietoja pa zemstēm. Bet tas jau nevienu nein­teresē. No draugiem esmu uzzinājis vienīgi par Ivanovu un Bomgardu. Ivanovs izraudzījies Arhangeļskas guberņu (gaumes lieta), bet Bomgards, kā stāstīja feldšeriene, nīkst manējam līdzīgā nomaļā iecirknī Gorelovā, triju ap­riņķu attālumā no manis. Gribēju viņam aizrakstīt, taču pārdomāju. Nevēlos cilvēkus ne redzēt, ne dzirdēt.

21. janvari.

Putenis. Nekas nenotiek.

25. janvārī.

Cik skaidrs saulriets! Migrenīns — antipyrinum cojfei- num un ac. citric. savienojums.

Pulveros pa 1,0… Vai tad drīkst pa 1,0?… Drīkst.

3. februāri.

Šodien saņēmu pagājušās nedēļas avīzes. Lasīt nela­sīju, tomēr uznāca kārdinājums ielūkoties teātru nodaļā. «Aīda» gājusi pagājušajā nedēļā. Tātad viņa iznāca uz paaugstinājuma un dziedāja: «Mans mīļais draugs, pie manis nāc …»

Viņai ir neparasta balss, un cik dīvaini, ka ar skaidru, plašu balsi apveltīta tumša dvēsele …

(Te ir pārtraukums, izplēstas divas vai trīs lappuses.)

… zināms, necienīgi, dakteri Poļakov. Un arī ģimnā­zistu garā — ir muļķīgi ar rupjām lamām uzbrukt sie­vietei par to, ka viņa aizgājusi! Negribēja dzīvot un aiz­gāja. Un cauri. Cik viss būtībā ir vienkārši! Operdziedone sagāja kopā ar jaunu ārstu, gadu nodzīvoja un aizgāja.