Vai nogalināt viņu? Nogalināt? Ak, cik viss muļķīgs un tukšs. Cik bezcerīgs!
Negribu domāt. Negribu …
11. februārī.
Putina vienā putināšanā … Mani ieputina! Augiem vakariem esmu viens pats, gluži viens. Iededzu lampu un sēžu. Pa dienu jau es vēl redzu cilvēkus. Taču strādāju automātiski. Ar darbu esmu apradis. Tas nav tik briesmīgs, kā agrāk domāju. Tik tiešām, man daudz palīdzējis kara hospitālis. Šurp es tomēr neatbraucu kā galīgs nepraša.
Šodien pirmo reizi izdarīju pagrieziena operāciju.
Un tā nu te sniegos esam aprakti trīs cilvēki: es, vecmāte Anna Kirillovna un feldšeris. Feldšeris ir precējies. Viņi (feldš. personāls) dzīvo sētas mājā. Bet es viens pats.
15. februārī.
Pagājušajā naktī atgadījās kaut kas interesants. Taisījos likties gulēt, kad man piepeši sākās sāpes kuņģa apvidū. Un kādas! Uz pieres izspiedās auksti sviedri. Mūsu medicīna tomēr ir apšaubāma zinātne, man jāpiezīmē. No kā gan cilvēkam, kam nav itin nekādas kuņģa vai zarnu trakta kaites (piem., apendic.), kam lieliski darbojas ^aknas un nieres, kam zarnas funkcionē pilnīgi normāli, var naktī uznākt tādas sāpes, ka viņam jāsāk valstīties pa guļvietu?
Vaidēdams aizvilkos līdz virtuvei, kur pa nakti guļ virēja ar savu vīru Vlasu. Aizsūtīju Vlasu pie Annas Ki- rillovnas. Viņa naktī atnāca pie manis un bija spiesta man iešļircināt morfiju. Viņa saka, es esot bijis gluži zaļš. No kā gan?