Tā mani apžilbināja. Vannās šalkdams mutuļoja ūdens, un tajās nira un peldēja apbružāti koka termometri. Bērnu infekciju nodaļā augu dienu skanēja vaidieni, bija dzirdamas smalkas, žēlabainas raudas, piesmakusi gul- dzoņa ….
Kopējas tekalēja, šaudījās …
Man no sirds pamazām novēlās smags slogs. Uz mani vairs negūlās liktenīgā atbildība par visu, kas vien pasaulē notika. Mani nevarēja vainot par iesprūdušu trūci, es nesāku drebēt, kad piebrauca kamanas un atveda sievieti ar šķērsguļu, uz mani neattiecās strutainie pleirīti, kurus nepieciešams operēt. Es pirmoreiz jutos kā cilvēks, kura atbildības mēram ir kaut kādas robežas. Dzemdības? — Lūdzu, redz — tur tas zemais korpuss, lūk — malējais ar balto marli aizklātais logs. Tur ir ārsts akušieris, tāds simpātisks un resns, ar rudām ūsiņām un pa- pliku galvvidu. Tā ir viņa nozare. Grieziet kamanas pie tā ar marli aizklātā loga! Sarežģīts lūzums — galvenais ārsts ir ķirurgs. Plaušu karsonis? — Uz terapeitisko nodaļu pie Pāvela Vladimiroviča.
Ak, lielas slimnīcas varenais mehānisms, kas darbojas kā rūpīgi eļļota mašīna! Kā jauna, iepriekš pielaikota skrūve arī es iekļāvos mehānismā un pieņēmu savā pārziņā bērnu nodaļu. Gan difterija, gan skarlatīna paņēma mani savā varā, pilnīgi aizņēma manas dienas.