Tik laimīgs es biju septiņpadsmitā gada ziemā, pārcelts no nomaļā, puteņu aizvilktā iecirkņa uz apriņķa pilsētu.
Aizsteidza mēnesis, tam pakaļ otrs un trešais, septiņpadsmitais gads bija pagājis, un sāka ritēt astoņpadsmitā februāris. Es biju apradis ar jauno stāvokli un mazpamazām sāku aizmirst savu tālīno iecirkni. No atmiņas pagaisa zaļā lampa ar sīcošo petroleju, vientulība, kupenas… Nepateicīgais! Biju aizmirsis savu kaujas posteni, kur es viens pats bez kāda atbalsta cīnījos ar slimībām, pats saviem spēkiem kuldamies laukā no visdīvainākajām situācijām, gluži kā Fenimora Kūpera varonis.
Tiesa gan, retumis, kad likos gultā ar tīkamo domu, ka tūliņ aizmigšu, jau tumstošajā apziņā uzplaiksnīja visādas ainas. Zaļa uguntiņa, mirgojošs lukturis… ragavu čīkstoņa… aprauts vaids, tad tumsa, dobji puteņa auri laukos … Pēc tam tas viss aizkūleņoja sānis un izzuda …