«Interesanti, kurš tagad tur sēž manā vietā?… Kāds jau nu sēž … Kāds jauns ārsts, tāds pats kā es … Nu, ko lai dara,' es savu ļaiku esmu nosēdējis. Februāris, marts, aprīlis… nu, un, teiksim, maijs — un mana prakse būs cauri. Tātad maija beigās es šķiršos no savas lieliskās pilsēta? un atgriezīšos Maskavā. Un, ja nu revolūcija mani pacels uz sava spārna, iespējams, ka vajadzēs vēl pabraukāt… Bet, lai nu kā, savu iecirkni es vairs nemūžam neredzēšu… Nekad… Galvaspilsēta… Klīnika … Asfalts, ugunis …»
Tā es domāju.
«… Un tomēr ir labi, ka esmu pastrādājis lauku iecirknī… Esmu kļuvis par drosmīgu cilvēku… Es nebaidos… Ko tikai neesmu ārstējis?! Patiešām? Ko gan? … Psihiskās slimības nav gadījies ārstēt… Tomēr.,. laikam nē, pag, pag… Bet agronoms toreiz nodzērās līdz baltajām pelītēm… Un es viņu ārstēju, bet diezgan neveiksmīgi… Delīrijs… Vai tad tā nav psihiska slimība? Vajadzētu palasīties psihiatriju… Lai nu paliek. Gan kaut kad vēlāk Maskavā … Bet tagad pirmām kārtām bērnu slimības… un vēlreiz bērnu slimības… un it īpaši šī sasodītā bērnu receptūra… Tpī, velns… ; Ja bērnam desmit gadu, cik tad viņam var dot, teiksim, piramidona vienā reizē? 0,1 vai 0,15?… Esmu aizmirsis. Bet ja trīs gadi? … Tikai bērnu slimības… un nekā cita… Pietiek ārkārtēju nejaušību! Paliec sveiks, mans iecirkni!… Bet kāpēc šovakar man tik uzmācīgi lien galvā šis iecirknis? … Zaļā gaisma … Esmu taču ar to noslēdzis rēķinus uz visu mūžu … Un gana … Jāguļ..