»— Te ir vēstule. Kads, braukdams uz pilsētu, atvedis…
— Dodiet šurp.
Kopēja stāvēja manā priekšnamā. Mētelis ar noplukušu apkakli bija uzmests plecos virs baltā halāta ar zīmogu. Uz vienkāršās, zilās aploksnes kusa sniegs.
— Vai jūs šodien dežurējat uzņemšanā? — es žāvādamies pavaicāju.
— Jā.
— Neviena nav?
Nē, tukšs.
— Ija nu … žāvas plati pavēra manu muti, tāpēc vārdus izrunāju neskaidri) kā-ādu atvedīs… padodiet man ziņu šurp … Es nolikšos pagulēt…
— Labi. Vai nu varu ieti?
— Jā, jā. Ejiet.
Viņa aizgāja. Durvis nočīkstēja, un es tupelēs šļūcu uz guļamistabu, pa ceļam nevīžīgi un greizi ar pirkstiem plēsdams vaļā aploksni.
Tajā atradās iegarena, saburzīta blanka ar mana iecirkņa, manas slimnīcas zilo zīmogu… Neaizmirstamā blanka …
Es pasmīnēju.
«Interesanti gan… visu vakaru tiku domājis par iecirkni, un, redz, tas ieradies pats, lai sevi atgādinātu… Priekšnojauta …»
Zem zīmoga ar ķīmisko zīmuli bija uzrakstīta recepte. Latīņu vārdi, nesalasāmi, nosvītroti…
— Nekā nesaprotu… Juceklīga recepte… — es nomurmināju un ieurbos ar acīm vārdā morphini. — Kas īsti šajā receptē neparasts?… Ak jā… Cetrprocentīgs šķīdums! Kurš gan Izraksta četrprocentīgu morfija šķīdumu? … Kādai vajadzībai?!