Apgriezu lapiņu otrādi, un žāvas man pārgāja. Lapiņas otrā pusē kricelīga un plašā rokrakstā bija ar tinti rakstīts:
1918. gada 11. februārī.
Mīļais collega!
Piedodiet, ka rakstu uz šādas strēmeles. Papīra nav pie rokas. Esmu ļoti smagi un nelāgi saslimis. Nav neviena, kas man varētu palīdzēt, un es jau nemaz negribu meklēt neviena palīdzību, izņemot Jūsu.
Jau otro mēnesi kvernu Jūsu bijušajā iecirknī, zinu, ka Jūs esat pilsētā un samērā netālu no manis.
Mūsu draudzības un universitātes gadu vārdā lūdzu Jūs labi ātri atbraukt pie manis. Kaut uz vienu dienu. Kaut uz stundu. Un, ja Jūs teiksiet, ka man vairs nav cerību, es jums ticēšu… Bet varbūt ir iespējams glābties?… Jā, varbūt vēl ir iespējams glābties?… Man pavīdēs kāda cerība? Es Jūs lūdzu, neizpaudiet nevienam šīs vēstules saturu.
— Marja! Aizejiet tūlīt uz slimnieku uzņemšanu un pasauciet pie manis dežurējošo kopēju … kā viņu sauc? … Nu, esmu aizmirsis… Vārdu sakot, dežuranti, kura man tikko atnesa vēstuli. Žiglāk!
— Tūdalīt.
Pēc dažām minūtēm kopēja stāvēja manā priekšā, un sniegs kusa uz noplukušās kaķādas, kas bija izmantota apkaklei.
— Kas atveda vēstuli?
— Es tak nezinu. Viens tāds bārdains. Esot koopera- tors. Teicās braucis uz pilsētu.