—       Hm … nu, ejiet. Nē, pagaidiet! Es tūlīt uzrakstīšu zīmīti galvenajam ārstam, aiznesiet, lūdzu, un atnesiet man atbildi.

—   Labi.

Mana zīmīte galvenajam ārstam:

1918. gada 13. februāri.

Cienījamais Pāvel Ilarionovič! Tikko saņēmu vēstuli no sava stu­diju biedra daktera Poļakova. Viņš nīkst manā bijušajā Gorelovas iecirknī pilnīgi vientuļš. Un ir saslimis, cik noprotams, smagi. Uz­skatu par savu pienākumu aizbraukt pie viņa. Ja atļausiet, rīt uz vienu dienu nodošu nodaļu dakterim Rodovičam un aizbraukšu pie Poļakova. Cilvēks palicis bez palīdzības.

Ar cieņu

s dr. B o m g a r d S.

Galvenā ārsta atbildes zīmīte:-

Cienījamais Vladimir MihailoviČ, brauciet.

P e t r o v s.

Vakaru es pavadīju pie vilcienu kustības saraksta. No­kļūt līdz Gorelovai varēja tā: rīt divos dienā izbraukt ar Maskavas pasta vilcienu, nobraukt trīsdesmit verstis pa dzelzceļu, izkāpt N. stacijā, bet no tās divdesmit divas verstis braukt ar kamanām līdz Gorelovas slimnīcai.

«Ja veiksies, Gorelovā būšu rītnakt,» es, gultā gulēdams, prātoju. «Ar ko gan viņš saslimis? Ar tīfu, ar plaušu kar­soni? Ne ar vienu, ne otru … Tad viņš būtu rakstījis vien­kārši: «Esmu saslimis ar plaušu karsoni.» Bet vēstule bija juceklīga, mazliet divējādi izprotama … «Smagi… un nelāgi saslimis …» Ar ko? Vai ar sifilisu? Jā, bez šaubām, ar sifilisu. Viņu pārņēmušas šausmas… viņš to slēpj … baidās… Bet ar kādiem zirgiem, interesanti zināt, es no stacijas braukšu uz Gorelovu? Tas būs nelāga joks, ja, krēslai metoties, iebraukšu stacijā un neatradīsies, ar ko "nokļūt galā … Nu nē.