Rakstīt dzejoļus, ražot zābakus vai bumbas, žūpot vai karot — vai nav vienalga? Galvenais jau nav viņa vērtīgais talants vai vērtīgā dzīvība. Vienkārši Aironam šī šerbeta kafejnīca Osmanliē ielā šķiet panesamāka par džungļiem, moskītiem un zvērīga kadru seržanta rupjiem bļāvieniem. Drukāties? Kāpēc? Kam? Tā kā tā šai pasaulei jāiet bojā; un kāda tam jēga, ja pēc simts gadsimtiem mežonīgo Zemi nejauši apmeklēs augsti attīstīti trīsstūri no Kentaura Zvaigznāja? Pieņemsim, trīsstūris ar arheoloģisku slieksmi sameklēs Kongresa bibliotēkas drupās dažas lappuses ar viņa dzejoļiem. Tam atliks tikai minēt, kas tur rakstīts — ķīmiska formula, ielūgums uz publisku ķecera dedzināšanu vai mājas cepumu recepte. Paretam Airons atļauj simpātiskiem ļaudīm ierakstīt savas poētiskās halucinācijas magnetofonā. Lai tīksminās, ja viņi tik glupi.
Mans tēvs ari nicināja cilvēkus, tikai gluži citu iemeslu pēc. Līdz pēdējai minūtei viņš bija nemainīgi laipns pret visiem — gan sev līdzīgiem, gan padotajiem, un vienīgi es, viņa dēls, zināju, kāda nāvīga nicināšana slēpjas zem gludā smaida. Viņš nicināja cilvēkus tāpēc, ka no viņiem tik viegli izvelkama nauda. Un, jo vairāk tu no tiem izvelc, jo vairāk tie tevi cienī. Manuprāt, pēdējos gados pati naudas krāšana nesagādāja viņam vairs nekādas patikas. Un tikai šī saltā nicināšana, šī tik viegli iegūstamā iespēja soļot ar laipnu smaidu pāri sagrautām eksisten- cēm samierināja tēvu ar dzīvi, kur nepalika vietas ne mazākām nepiepildītām iegribām.