Airons Kerns tāpat nicināja cilvēkus, bet cita iemesla pēc. Tāpēc ka viņi bija cilvēki. Mani urdīja sajūta, ka visvairāk viņš nicina diženākos — labsirdīgus, gudrus, tos, kuru spējas un idejas cilvēces aplaimošanai tiek izmantotas tās paverdzināšanai. Viņš nicināja tos ar visu savu ārieni, ar savu nekoptību un nemazgātību, ar atklātā absurda spļāvieniem, kas biezi izraibināja viņa poētisko atklājumu spīdošos ceļus.
— Gribat, pastāstīšu jums kādu alegoriju! — piesmakušā balsī piedāvāja Bruņa.
— No bībeles? Nevajag! Uzskati, ka esmu jau izvēmies. Varbūt jums tas nav zināms, bet, pirms kļuvu par hipiju, biju melnsvārcis. Cienīgtēvs Džons Kraufords! Tēva, dēla, Svētā gara un LSD vārdā — nekādu bībeļu! Jo vairāk tādēļ, ka ar vienu kāju jau atrodos viņpus ļaunuma un labuma … Ja jūs zinātu, cik tie skaisti! — Džons uzmanīgi pacēla savas dzīslainās rokas un garajiem pirkstiem saudzīgi pieskārās gludi skūtajai galvai. Šajā mazajā pasaulē, kas bija nožogojusies no lielās ar lozungu «Nost frizierus!», Džona kailais pakausis bija -anahronisms. Viņš atgādināja budistu mūku — iekritušas acis, dzeltenīga āda, smalka, askētiska seja.