Apmēram divdesmit gabali mēs gulējām, izstiepušies uz grīdas, un dzērām. Divlitru pudele pārceļoja no rokas rokā, glāze bija viena vienīga, pie tam Bruņa pastāvīgi birdināja tajā pelnus. Lielais vara pelnutrauks stāvēja istabas vidū, bet viņai bija slinkums stiepties tik tālu. Mums arī. Grīdsega zem manis atgādināja sietu — vienos cigarešu izdedzinātos caurumos.

Airons Kerns nedzēra. Viņš apreibinājās ar savu poēmu. Vārdi guldzēja rīklē, rudā, sen neķemmētā bārda cēlās un nolaidās ritmā. Haotisku redzējumu fantasmagorija, ko saistīja savā starpā vienīgi talanta tievais diedziņš. Bet talants bija neparasts. Gadījās tādas vietas, ka pat man, kurš jau sen noliedzis literatūru, jo tā melo, kad slēpj pa­tiesību, un melo, kad lūko to pateikt, kļuva vai smacīgi. Airons dezertēja no amerikāņu armijas pirms nosūtīša­nas uz Vjetnamu. Es teicu viņam, ka nogalināt tādu ta­lantu tiešām ir noziegums un ka esmu ar mieru izdot viņa dzejoļus par savu naudu. Neviena Airona rinda nav pub­licēta, lai gan sava neprāta dēļ viņš šajā neprātīgajā pa­saulē varētu būt izslavēts un pat krietni naudīgs autors.

Viņš sūtīja mani pie velna — principa pēc, kā to pasvīt­roja. Drukāties viņš pat nedomā, tāpēc ka tam tikpat maza jēga kā visam pārējam.