— Skaisti? Kas? — bez sevišķas ziņkāres apvaicājās pusmūža sieviete. Nezināju viņas vārdu un arī nemēģināju uzzināt. Acīm redzot, šo sievieti, tāpat kā mani, cieta šajā pasaulē kādas nicināmas, tomēr vērtīgas īpašības dēļ. Viņas naudas dēļ. Filozofija pati par sevi ir laba, bet tā neaizstāj naudu, par kuru jāpērk iluzorisķās paradīzes ikdienas porcija.
— Ziedi, — Džons gurdeni atsaucās, — aug man tieši uz galvas. Kā medūzas mati.
— Ļaujiet runāt Bruņai! — no miglas atskanēja Airona Kerna balss. — Spļauj nu ārā, hercogien!
Viņš droši vien nezināja, kas slēpjas aiz šīs palamas. Slepenais miljardieris firsts Turn-und-Taksiss bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kurus mans tēvs pa īstam cienīja. Pirms desmit gadiem redzēju Parīzē kinohronikas kadrus no augstākās sabiedrības dzīves: Brunhilde Turn- und-Taksisa ar savu tanti, portugāļu troņa dinastisko mantinieci Helēnu Bragancu. Tagad tā bija kļuvusi Bruņa — kaut kas bezformīgs ar viduslaiku svētās acīm un staigules manierēm. Šermuļi skrēja pa kauliem, kad viņa runāja. Arī šoreiz likās, it kā viņa mehāniski nolasītu no papirusa neizprotamas, sen mirušas valodas frāzes:
— Es būtu sākusi jaunu ēru ar lāsi, kas nejauši nokļuvusi uz Hofmaņa lūpām. Šveices ķīmiķis eksperimentēja ar vilkazobu alkaloīdiem, nemaz neapjauzdams, ka pilnīgi nejauši atvērs mums durvis uz citu izplatījumu. Pipetē var novietot piecus tūkstošus tādu nereālu pasauļu. Pietiek ielaist vienu pilienu peldbaseinā, iedzert no tā