vienu malku — un mēs jau būtu apburti. Apkārtējie priekšmeti te palielinās līdz Gulivera apjomiem, te pārvēršas rūķīšos, mēs paši vai nu uzpūšamies līdz briesmīgiem lielumiem, vai lidojam, vai kļūstam par milzīga ugunsgrēka izej punktu. Un pats galvenais — pilnīga atbrīvošanās no izplatījuma, laika un īstenības. No Džona aug ziedi, no manis — alegorijas.
— Ja uzskata, ka lekcija par LSD-25 atklāšanu ir alegorija, tad apņemos iešļircināt sev to devu, ar kuru Hof- manis vēlāk nogalināja ziloni. Mans dievs, kāda garlaicība! Ja vien jūs zinātu, cik mikroskopiskus redzu jūs visus šai mirklī! — kāds nožāvājās.
— Vai tad nejaušais piliens uz lūpām nav alegorija? Iedomājieties, Visuvarenais, eksperimentēdams ar savām siekalām, nospļāvās, spļāviens nejauši nokrita uz Zemes, no spļāviena — un tā jau vairs nav nekāda nejaušība — ar laiku izveidojās viņa augstība cilvēks, — Bruņa nopurināja pelnus uz grīdsegas un izstiepās ērtāk.
— Pietiekami ciniski, bet nepietiekami zinātniski, — mazliet atdzīvojās Džons. Viņa puķes nebija vēl izaugušas līdz tādiem izmēriem, ka tās traucētu domāšanu. — Norises mikropasaulē un makropasaulē ir identiskas. Ja mēs audzējam vīrusus, kaut kur neaptveramā Visuma dzīlēs droši vien pastāv kāds, kuram cilvēce ir eksperimentāla baktērija, bet mūsu bumbiņa — barojoša vide.