Viņš iesāka attīstīt ārprātīgu teoriju, kurai tomēr bija sava loģika. Vēlāk tā pārvērtās manās reliģiskajās halucinācijās Radioteleskopiskās Atklāsmes Katedrālē.
.. . Šarko duša mīca mani caurcaurēm, pēdējie murgi pa adatiņai izlec no manis, sprauslodams mitriem nepaklausīgiem pirkstiem lūkoju iesist kafejnīcas saimniekam:
— Pietiek, nelieši! Jūs man nevienu dzīvu vietiņu neatstāsiet!
— Kā vēlaties, efendij! — saimnieks smīkņādams piegriež šļūtenes krāniņu. — Vēl viskiju?
— Kokakolu ar ledu! — es pavēlu. Galva kaut cik skaidrāka, augums vēl ļengans, bet zinu, ka varēšu -sevi piespiest kustēties. — Un ģērbties!
Pirms apģērbšanās bija masāža. Viņi mani nesaudzēja. Brīžiem kliedzu, bet stateniski noliktās delnas turpināja kapāt bez žēlastības manu bezpalīdzīgo ķermeni. Un tas
pret manu gribu atdzīvojās. Redzams, mazohisti nav nemaz tik dumji.
Saimnieks ar pasvītrotu godbijību, vieglītiņām bīdīdams mani uz priekšu, palīdzēja nokļūt līdz durvīm. Tādu pašu bijību viņš izjustu pret mošeju apgānītāju cūku, ja šai cūkai būtu vietējais aģents, kas vēlāk nomaksātu jebkuru rēķinu. Līkumodami starp krustām šķērsām guļošiem ķermeņiem, izgājām cauri dibenistabai.