Mani paziņas atra­dās jau tajā stāvoklī, ka viņu acīs mēs ar saimnieku pārvērtāmies ar pilnu sparu ritošās fantasmagorijas sa­stāvdaļā. Džons Kraufords nostiepa caur zobiem — sak, lai gan tu esi Lielais Eksperimentators, kāpt uz kājām nav obligāti. Airons Kerns, paskatījies manī neredzošām acīm, turpināja bubināt pantus. Viņš vispār nekad neie­ņēma īstu porciju — vienīgi tik daudz, lai atrautos no reālības un sajustu iedvesmu. Dzeja bija savā daiļā pre­tīgumā spilgti uzbāzīga un tādēļ iestrēdza atmiņā.

telefoni apskaujas zaļā maurā pilsēta tiem ausīs smiekliņus lāstus baumas strīdus izziņas par cenām mīlas strāva membrānu skavas ausīs kliedziens esmu atomugunī pilsēta mirst apaugļošanas brīdis

Uz ielas oda pēc puvekļiem, kā jau visā vecajā Stam­bulā. Nurī Osmana mošejas marmora minarets rēgojās aiz netīrām celtnēm. Policists modri pastaigājās kafejnīcas priekšā, gatavs savlaicīgi brīdināt saimnieku par Pret- narkotiku brigādes reidu. Mašīna jau gaidīja mani. Savā laikā tēvs, lai kur es brauktu, sūtīja man nopakaļ divus automobiļus — mazo sporta vāģi un lielo komfortablo rols-roisu. Pēc viņa nāves atcēlu šo idiotisko paradumu. Bet atsvabināties no limuzīnu ķēdēm tā kā tā neizdevās. Jebkurā vietā, kur ierados tieši no lidmašīnas, tvaikoņa vai vilciena, mani sagaidīja mūsu vietējā aģenta uz laiku nolīgtais automobilis.