Šoferis izlēca kā uzvelkamā rotaļlieta, atcirta vaļā durtiņas, nosēdināja mani, palika zem galvas porolona spilventiņu, pakalpīgi atvēra izbīdāmu kārbu ar cigaretēm un cigāriem, parādīja, kura poga jānospiež, lai tiktu pie ledus skapja ar dzērieniem, -*- un mēs devāmies ceļā.
Spilventiņu nometu zemē, smēķēt negribējās, dzert vēl jo mazāk. Pussēdus bez jebkādām domām raudzījos cirtainiem, melniem matiem aizaugušajā pakausī. Stambulā biju pavadījis trīs dienas, gandrīz neiziedams laukā no kafejnīcas dibenistabas. Līdz šim tiku pārvietojies ar automobili divas reizes. Šī te bija trešā un pēdējā. Rau, viņš aizvedīs mani uz ostu, un nekad vairs mūžā neredzēšu šo cilvēku. Bet viņš līdz mūža beigām atcerēsies, ka vedis Trīdentu Mortonu.
Ja^biju domājis, ka uz Aristoteļa jahtas mani sagaidīs ar orķestri, tad maldījos. Bet es taču labi zināju, ka vecais kraķis uztur uz katras no savām jahtām orķestri, kas varētu sacensties ar Filadelfijas filharmonijas mūziķiem. Tomēr pats kapteinis nokāpa pa ietvi, lai apsveiktu mani īpašnieka vārdā. Godbijīgā atstatumā stāvēja divi stjuarti, sagatavojušies ņemt pretī manu bagāžu. Kapteinis klusēdams nopētīja mani, tad ar žestu'aizsūtīja viņus atpakaļ.
— Vannu? — viņš vaicāja un, nesagaidījis atbildi, turpināja: — Vai tūdaļ uz bāru?
Dvēseļu pazinējs. Citādi Aristotelis viņu arī neturētu dienestā. Aiz tīras spītības paziņoju, ka labprāt iesāktu ar vannu.