Vanna bija rožaina marmora baseins ar tīra zelta caurulēm, krānu un dušu. Teicams lēciens no netīrām grīdsegām, uz kurām vāļājos pirms stundas. Aromātiskas esences sasmaržinātais ūdens putoja un burbuļoja, bet manī verda salts ienaids. Citāds nekā tēvam. Viņš arī nicināja šīs bagātības vitrīnas, kuru noformēšanā šīs pasaules varenie sacenšas līdzīgi konkurējošiem veikalniekiem. Arī tēvam personiskajā apartamentā bija tualetes istaba ar tīrā zeltā darinātu vaterklozetu. Bet to nekad netika redzējis neviens viesis, nekad to, aizrīdamies sajūsmā, nebija apdziedājuši reportieri. Tas bija it kā simbolisks iemiesojums tēva nicināšanai pret naudu, pret bagātību, pret visu, kas viņu pacēla citiem pāri.
Pēc tam mani ietērpa rīta svārkos un aizveda uz bāru, kas drīzāk atgādināja statujām un gleznām pieblīvētu muzeju. Kādreiz, kad māksla vēl likās man kaut kās vērtīgs, būtu šīs lieliskās kolekcijas dēļ piedevis vecajam kraķim viņa austrumniecisko luksusu.
Harvardas Biznesa skolā man bija mācību biedrs, kas ienīda šo iestādi ne mazāk par mani. Viņš sapņoja kādreiz,
pēc tēva nāves, iztērēt savus miljonus antīka superkuģa sameklēšanai un izcelšanai. Pie šīs brīnumgaleras airiem bija piekalti tūkstoš pieci simti vergu.