Taču es, kas neticēja vairs nekam, pat mākslai, pagriezu izcilajām gleznām un skulptūrām dibenu, lai aci pret aci, kā jau līdzīgiem pienākas, sastaptos ar martīni glāzi. Martīni kungs, vai tad mēs neatgādinām viens otru? Abi kādam sniedzam īslaicīgu baudu, kurai seko pretīgas paģiras, un pa šo laiku dzīve iztukšo mūs sausus, un pēc mums paliek tikai olīvas kauliņš ar svešu zobu pēdām. Uz tavu veselību, martīni kungs! Uz veselību — un vieglas smiltis!
Pamodos savā kajītē, kad mēs jau pietauvojāmies Aristoteļa personiskajā ostā. Neskaidri atminējos, it kā būtu aizmidzis, pieslējis galvu pie marmora ceļgaliem, it kā mani pēcāk būtu piecēluši un saudzīgi nesuši kā svētu šķirstu ar Jehovas dāvinātajiem baušļu galdiņiem, izģērbuši, ietinuši segā, ieslēguši ventilatoru un aizgājuši uz pirkstgaliem. Atcerējos arī orķestri. Nevarēja taču tāds smalks skaistuma cienītājs kā Aristotelis laupīt savam vie- sim šo baudu. No mirkļa, kad iegāju bārā, līdz mirklim, kad mani no turienes iznesa, aiz sienas spēlēja Bahu. Spēlēja lieliski. Spēlēja pie saviem lociņiem un taustiņiem piekalti neredzami vergi.